Ko tādu man gadās pieredzēt ļoti reti. Godīgi sakot, es pat domāju, ka neviens no jums nav sastapies ar ko līdzīgu…
Martas kundze sēdēja uz soliņa kopā ar savām draudzenēm. Viņas bieži satikās, īpaši, kad laikapstākļi bija silti un patīkami. Vecajām dāmām patika pārrunāt visu, kas notiek apkārtējā pasaulē, taču šoreiz viņu saruna bija par viņu pašām tuvākajiem cilvēkiem — bērniem.
Tomēr Marta klusēja, jo viņai nebija ko teikt. Viņas meita jau sen bija pametusi dzimto ciemu Latgalē un devusies uz Rīgu, lai sasniegtu panākumus. Jau daudzus gadus meita nebija sazinājusies ar māti vai apciemojusi viņu. Vecā sieviete pavadīja visus svētkus viena vai kopā ar draudzeni Laimu, ar kuru bija draudzējusies vairāk nekā 40 gadus.
– Meita tev joprojām nezvana? – klusi jautāja Laima.
– Nē, – Marta atbildēja un nolaida galvu.
– Varbūt tu pati vari pie viņas aizbraukt? – ieteica draudzene.
– Es pat nezinu, kur viņa dzīvo. Kāpēc gan viņa mani pameta? žēlojās Marta.
Vecajai sievietei šķita, ka laime pieder tikai pagātnei un nekad neatgriezīsies. Agrāk viņai bija mīļotais vīrs Guntis un dārgā meita Austra, bet tagad vīrs bija aizsaulē, bet meita par māti bija aizmirsusi.
Martas dienas ritēja rosīgi. Vispirms viņa kūtī savāca vistu olas un pabaroja mājdzīvniekus, pēc tam sagatavoja brokastis un baudīja gardu tēju. Pēc tam sekoja mājas tīrīšana, dārza darbi, vakariņu gatavošana un vakara atpūta pie televizora.
Sirmgalvei nekad nebija vēlmes pamest ciematu, kurā bija pavadījusi visu savu dzīvi. Taču gandrīz visi jaunie cilvēki pēc vidusskolas beigšanas devās meklēt laimi Rīgā vai citās pilsētās. Ciematā palikuši bija tikai veci cilvēki un bērni.
Kādu dienu, kad draudzenes atkal sēdēja uz soliņa, viņas pamanīja divas melnas mašīnas, kas virzījās uz kapsētas pusi.
– Kāds atkal ir atstājis šo pasauli, skumji noteica viena no večiņām.
– Maz ticams, ka aizgājējs ir no mūsu ciema, sacīja Laima.
– Šķiet, atbraukuši no pilsētas. Vai no kaimiņu ciema, piebilda Marta.
Ciema kapsēta izpletās plašumā, jo tur bija apglabāti arī cilvēki no kaimiņu ciemiem. Pilsētās bieži ir grūti atrast brīvu vietu kapsētā, un rodas problēmas ar dokumentiem, bet ciemā viss ir vienkāršāk.
– Interesanti, kurš tad ir aizgājējs? Laima jautāja.
– Es rīt došos pie sava Guntīša. Tad noskaidrošu un pastāstīšu jums, vecā kundze solīja.
Marta tā arī izdarīja. Viņa bieži apmeklēja vīra kapu un runāja ar viņu par visu pasaulē. Dažkārt sirmā sieviete kapsētā pavadīja pat vairākas stundas.
Kad Marta bija gatava doties prom, viņa pēkšņi ieraudzīja zēnu, kurš gulēja uz kapa, galvu balstījis uz ziediem. Viņš raudāja. Pienākusi tuvāk, Marta pamanīja, ka šajā kapā vakar bija apglabāts cilvēks.
– Kas tevi atvedis šeit? Tā taču ir auksti, – pārsteigta izteicās vecā sieviete.
– Šeit guļ mana mamma, – zēns, raudādams, atbildēja.
– Kāds ir tavs vārds? Kur ir tavi ģimenes locekļi? – jautāja viņa.
– Man nav neviena, bija tikai mamma. Mēs dzīvojām kopā, bet slimība man viņu atņēma. Viņas draudzene mani paņēma un atveda šurp. Mamma teica, ka šeit dzīvojot mana vecmāmiņa. Man viņa jāatrod. Es viņu nekad neesmu redzējis. Arī mamma ar viņu nesazinājās. Mani sauc Nils, zēns atbildēja.
Pēkšņi Marta juta, kā sirdī ieduras asa sāpe un kājas kļūst ļenganas. Puika pieskrēja viņai klāt, lai paņemtu zem rokas.
– Kāds bija tavas mammas vārds? – jautāja Marta.
– Austra, zēns atbildēja.
Marta centās noticēt, ka tas ir tikai nejauša sakritība, tāpēc viņa nevarēja pieņemt domu, ka viņas meita varētu atrasties šajā kapā. Taču puisēns izskatījās ļoti līdzīgs Austrai, un varbūt viņš bija viņas mazdēls.
Vecmāmuļa paņēma puiku pie rokas un uzaicināja viņu nākt uz savu māju, solot palīdzēt. Mājās viņa rūpējās par zēnu, sasildīja, pabaroja un pacienāja ar tēju, kā arī palīdzēja nomazgāties. Pēc tam, ieslēdzot multfilmu kanālu, vecā sieviete devās pie Laimas.
Draudzene ieteica Martai doties uz Rīgu, lai noskaidrotu patiesību.
Šķir otru laou, lai uzzinātu, kā viss beidzās
